Skip to main content
 
 

Pārdomas par filmu "Pilsēta pie upes"

Svētā Valentīna dienas vakarā apmeklēju latviešu filmas ''Pilsēta pie upes'' seansu kādā no Rīgas kinoteātriem. It kā jau nav tāds gabals, kuru būtu jāskatās šajos svētkos, piemērotāks būtu Titāniks vai kas tamlīdzīgs, taču neko tādu kinoteātru piedāvājumos atrast neizdevās. Jāatzīst, ka arī šajā stāstā viss tomēr vairāk vai mazāk grozās ap mīlestību un no šī aspekta - pietiekami piemērots gabals šādam vakaram. Žēl tikai ka, kā jau tas latviešiem pieņemts - ap nelaimīgu mīlestību, tātad - sērīgās noskaņās.

Šoreiz nerunāšu par to, cik precīzi vai nē ir atspoguļoti vēsturiskie notikumi filmā. Neesmu vēsturnieks un neņemšos par šo spriest. Taču ir dažas nianses, kuras rūpīgāk vērojot acīs iekrita. Mani, protams, nosodīs daudzi, taču uzskatu, ka tas tomēr ir jāpasaka. Jo, manuprāt, tieši šī īpašība latviešos ir tā, kura būtu jāizdedzina ar nokaitētu krāsns kruķi no mūsu apziņas. Vismaz pagaidām redzu, ka tas nav noticis. Pie tam nav noticis ne tikai mūsu - parasto skatītāju galvās, bet arī tā saucamās radošās inteliģences prātos. Domāju, tieši šīs īpašības rezultāts ir Kristīnes Misānes un daudzu citu Latvijas iedzīvotāju nelaimes komunikācijā ar savu valsti. Un šī īpašība ir ''iztapība'' citiem - lielajiem spēlētājiem, tādējādi noniecinot pašu tautas ciešanas, pārdzīvojumus un traģēdijas.

Filmā tika atspoguļotas ļoti daudzu cilvēku individuālās traģēdijas. Gan Staļina represijas pret mūsu iedzīvotājiem, izvedot tos lopu vagonos uz Sibīriju, gan arī vēlākās Hitlera represijas pret ebrejiem (filmā tos sauc par žīdiem).

Taču tas, kas iekrita acīs bija filmas veidotāju nevienādā abu šo, neapšaubāmi netaisno un traģisko, notikumu atspoguļošanā.

Kad tika atspoguļotas Staļina represijas pret latviešu cilvēkiem, tā bija viena aina ar aizrestotiem lopu vagoniem un cilvēkiem tajos. Viena no latviešu tautas lielākajām traģēdijām atspoguļota tik knapi un neizteiksmīgi. Bet, kad tika atspoguļota žīdu vešana uz nošaušanu, tad tam tika veltītas vismaz trīs ainas, atbilstoša mūzika utt. Kas automātiski, jebkurā skatītājā izraisa lielāku žēlumu tieši pret pēdējiem. Tās ir psiholoģiskas metodes, paņēmieni, ar kuriem tiek panākts vēlamais rezultāts.

Pavērojiet arī šim rakstam pievienotajā tīzerī. Attiecība un muzikālais noformējums ir tieši tāds pats.

Jautājumi rodas vairāki. Filmas režisori un veidotāji tači ir latvieši, it kā. Vai viņi to darīja apzināti. Un, ja apzināti, tad kādēļ vismaz nelīdzsvaroja abus visnotaļ traģiskos notikumus? Kādēļ tika izceltas tieši žīdu tautas ciešanas, aizmirstot pašiem par savu tautu? Par savu dzimteni un tās, ne mazāk smago un traģisko vēsturi?

Jeb tā bija vienkārši kaut kāda veida nodeva? Nodeva pasaules varenajiem, kuri citādi nedod finansējumu un šādas filmas gluži vienkārši netiek uzņemtas? Vai arī mūsu visu galvās ir iesēdusies doma, ka - paša traģēdija nav tik liela, kā cita traģēdija. Ka jātēlo, ka viss jau mums ir kārtībā, lai tikai neviens no ārpuses nepadomātu, ka tā nemaz nav? Kas tas ir, un kādēļ kas tāds ir radies, tagad - brīvajā un demokrātiskajā Latvijā?

Bet pašu filmu noskatīties tomēr ir vērts, tikai tas jādara domājot līdzi un neļaujot sev iepotēt domu, ka paša sāpe ir mazāka par cita ciešanām. Tā nav. Tas ir pretdabiski un galīgi nepareizi.


Autors: AČGĀRNI.LV

Avots video/foto: mansLMT YouTube kanāls


 


Tu vari atbalstīt mūsu darbu veicot ziedojumu:

Nelieto paypal? spied šeit.